1. decembris – Pasaules AIDS diena

•Decembris 1, 2010 • Atstāt komentāru

Pasaules AIDS dienu – 1.decembri atzīmēju/ pieminu (nezinu kā īsti pareizi teikt) jau 7. gadu. Katru gadu vairāk vai mazāk aktīvi. Kad aktīvi biju iekš Latvijas Sarkanā Krusta, tad protams, katru gadu piedalījos gājienos, rakstīju preses relīzes vai piedalījos citās aktivitātēs. Pagājušos pāris gadus jau pasīvāk. Pagājušo gad, kad biju Berlīnē apzinīgi piespraudu sarkano lentīti un visiem nezinātājiem Universitātē paskaidroju kas tas ir un kas šodien par dienu.

HIV/AIDS tēma savā ziņā man ir īpaša, jo tā bija tēma ar/ caur kuru iesaistījos savā mūža (profesionālajā) mīlestībā – NVO. Sāku savu “karjeru” tur  kā HIV/AIDS vienaudžu izglītotāja.

Šogad atkal esmu aktīvāka šīs dienas atzīmēšanā. Kopš kāda laika esmu diezgan aktīva Dānijas AIDS fonda brīvprātīgā. Pēdējās nedēļas gandrīz katru dienu tur esmu pavadījusi palīdzot gatavoties šodienai. Un šodien kopā ar pārējiem no šīs organizācijas iziešu Kopenhāgenas ielās (kaut kur ŠAJĀ apkaimē), lai cilvēkiem stāstītu par AIDS dienu un piedalītos AIDS Fonda aktivitātēs (tik baida tas dzestrums (lasīt – dubaks) ārā) 🙂

Neko daudz nerakstīšu par pašu AIDS. Varu vien piebilst, ka (noteikti līdzās citām problēmām) šī ir ļoti nozīmīga un ikvienam par to vajadzētu padomāt. Galvenokārt tieši tādēļ, ka lielā mērā HIV/AIDS izplatība , piemēram, Eiropā ir savā ziņā apturēta (vai vismaz izplatības apmēri vairs nav tādi, par kuriem būtu jāceļ LIELAIS trauksmes zvans). Cilvēki vairāk vai mazāk apzinās veidus, kā izvairīties no inficēšanās, tomēr, arī runājot ar Dānijas AIDS Fonda pārstāvjiem, noskaidrojās tās, ka STIGMA jorpojām ir lielākā problēma. Un tieši tas ir tas par ko es katru šodien palūgšu iekšēji padomāt – par to cik mēs daudz patiesībā zinam par HIV/AIDS un cik aizspriedumu par šo infekciju ir katrā no mums? Vai tas netraucē tev būt atvērtam? Vai tas neveicina diskriminējošu attieksmi pret inficētajiem vai kādu citu no riska grupām?

ŠEIT – informācija par HIV/AIDS situāciju pasaulē.

ŠEIT – par situāciju Latvijā.

TE un TE– par šodienas kativitātēm Latvijā, kur noteikti varat līdzarboties un ja kas neskaidrs noteikti varat zvanīt Latvijas Sarkanajam Krustam vai Apvienībai HIV.

Dānijā notiek ļoti daudz aktivitāšu, jopastāv stipri padaudz organizāciju, kas (šeit nekoordinēti/ ne-kopīgi) veic dažādas aktivitātes visapkārt – TE – aktivitāšu saraksts (dāniski)).

Un te, kā lepns AIDS fonda brīvprātīgais, ar piespraustu sarkano lentīti, nododu jums Dānijas AIDS Fonda ikgadējo AIDS dienas runu (speech) – iedomājaties, ka viņu jums lasu savā visapzinīgākajā balsī.

Un vēl iedvesmai par HIV/AIDS un būšanu racionāliem – viena no manām mīļākajām TED runām, kuru esmu noskatījusies simtiem reižu. Un tādēļ, ka patīk un tādēļ, ka šodien tāda diena biju nolēmusi šo runu iztulkot latviski kā manu brīvprātīgo-privāto ieguldījumu 2010. gada HIV/AIDS dienai. Tulkojums ir pabeigs, bet līdz ar TED formalitātēm un/vai tehniskajiem jautājumiem iespējams, ka viņa vēl šodien ar latviskajiem subtitriem nav redzama, bet noteikti būs tuvākajās dienās (tikai tad, man šķiet, ka jāskatās caur TED lapu).

Enjoy:

Paldies par uzmanību un paldies, ka/ja padomāji par šodienu.

mm

P.S. un ja jūti (bet tikai tad) piespraud sarkano lentīti.

Advertisements

Labrīt – labdien – labvakar

•novembris 27, 2010 • Atstāt komentāru

He he, sakautrējusies, ka atkal tik sen neesmu rakstījusi, bet kaut kādā ziņā jūtos arī labi, jo tagad taču rakstu.

Nu tad tā. Ārā ir sasnidzis tā, ka liekas, ka vairāk nemaz nevar. Jau trešo dienu no vietas snieg. Baltas lielas pārslas. skaisti jau nu ļoti. Visnepatīkamākais ir tieši tas, ka vellopēd-braukšana vairs nesnāk, vismaz ne man. Jo neesmu ne tik prasmīga, ne arī vellopēds tik žiperīgs. Tad nu braukāju ar vilcieniem. Patīk jau ļoti arī tas. Uzlabo garastāvokli tā cilvēkos skatīšanās un pastaigas ar kājām(nu / uz vilcieniem). Ņemot vērā to, ka normāli būtu arī tas, ka Dānijā visu ziemu sniegs neparādās, tad rodas tāda īpašuma (no vārad – īpašs) sajūta. Kopenhāgena smuka tomēr arī sasnigusi (:

Tagad pēdējās dienas diezgan bieži sanāk braukāties, jo pēc dažām dienām 1. decembris – AIDS diena, tas nozīmē, ka AIDS fondā mega daudz darba. Pirmdien atkal braukšu un tad 3dien, kaut kur pilsētas centrā viņiem pasākumi, tad nu būšu tur. Ņemot vērā manu Krusta pieredzi ir tik interesanti skatīties, kā organizācijas strādā citur. Nu, pa lielam Dānijas AIDS fondam ir cits darbības profils. Viņi galvenokārt nodarbojas ar fund-raising. Viņiem ir miljoniem visādu ķiburiņu – sarkanās lentītēs, kā lentītes un kā metāla piespraudītes, t-krekli, apakšbikses un saspraudes, atslēgu lentas-piekariņi un bilžu grāmas un pats smukākais un man ļoti patīk tā ideja – kalendāri. Viņi ir milzīgi savā izmērā (98-138cm) un tad nus sanāk, ka smuka glezna katru mēnesi nomainās uz tavas sienas. Un tad vēl viņiem ir prezervatīvu veikals. Un visu viņi pārdod un visu cilvēki pērk. Tas tiešām iedvesmo uz dažādām fund-raising aktivitātēm atgriežoties Latvijā. Bet nu viņiem jau pa lielam pārmest nevar to, ka visas viņu aktivitātes balstītas tikai uz naudas vākšanu, jo viņi ir fonds, kas naudu dod tālāk citām organizācijās, kas savukārt reāli strādā ar HIV/AIDS tēmu – medikamentu izstrāde, prevencija, anti-stigma utt.  Man liekas, ka viņiem sanāk labi.

Pirms tam jau nekas pārāk ĪPAŠI nav noticis. Darinu rotas  un citas lietas un tas rada milzīgu prieku. (1. dec. papildināšu savu galeriju flikerī, jo iepriekšējā menesī iztērēju limitu, tad nu palika kaut kas neielikts un cerams būs kas jauns arī līdz tam)

Lasu grāmatas, gan izklaidējošas, gan izglītojošas, gan tādas, kas samiksētas.

Štukojos kaut ko vienam pētījumam par migrāciju un gendrer roles, kas uz Latviju ies.

Pirms pāris nedēļām 2 meitenes no Māra skolas uztaisīja mazu īsfilmu par mani un manu tuvumu ar krāsām. Nav jau tā, ka esmu apmierināta. Man ļoti patīk kā meitenes pastrādājušas, bet milzīga kritika pret sevi. Par to cik tomēr briesmīga angļu valoda un tā. Un kaut kā teksti izņēmušies no konteksta teikto un ne pa visam neizklausās kā man gribētos. Secinājums tikai viens – vīnu dzert un cerēt, ka pateiksi, ko jēdzīgu un smuku ir diezgan naivi 🙂

Tagad gaidu pirmos mazos darbiņus, lai vismz kaut ko padaros (un mazu naudiņu dabūju kabatā).

Nākamjā 4dienā plānojam iet uz “grafisko dizaineru cīņu” man liekas, ka varētu būt interesanti. Sen neesam bijuši nekur smuki ārā.

Tad pēc divām nedēļām vecāki ciemosies. Nevaru sagaidīt. Un tad 19. dec uz Latviju un tā līdz 27. decembrim, jauki jau. Satikt visus un Ziemīšiem. Šogad kaut kāda ipaša sajūta, ka kaut kas mainīsies, ka kaut kam ir jāmainās. Īsti jau neinzu vai jaunais gads (1. janv.) būs atskaites punkts, bet vismaz ir jūtami mērķi un sapņi, veirāk nekā citreiz. Viss būs labi.

vispār – man iet labi (:

Lai jums viesiem smukas brīvdienas un arī darba dienas. Es viņas pavadīšu tulkojot TED runu, lai viņa būtu gatava uz 1.dec. – AIDS dienu.

Šitā mums te no loga izskatās:

ART Copenhagen

•Septembris 17, 2010 • 1 komentārs

Lābū-vakar, kaut vai pakar! ¹

šodien jūtos jau pietiekami vesela, lai dotos uz savu brīvprātīgo strādāšanu uz AIDS Foundation, kuri no šodienas līdz 7dienai ņemās iekš ART Copenhagen. Man liekas (cerams) ka būs labi, jo pasākums jau labs. Vienkārši ceru, ka man būs iespēja arī paklaiņot un paskatīties uz mākslu vai vēl labāk paklausīties kādu no debatēm un runām, kas paredzēta programmā. Arī pašiem AIDS Foundation tur aktivitāte paredzēta, bet ja godīgi īsti neiznu savu lomu tur.

Nākamais šodienas prieks ir tas, ka pasākums notiek salīdzinoši netālu no manām mājām, nevis kur viņu birojs vai vakar paredzētā tikšanās, kuru slimības dēļ neapmeklēju. Tā, ka šodien īzī pīzī varēšu braukt ar velo nebaidoties par savu veselību (jo esmu vēl slima bla bla bla).

Nu tad tā, tad nu cerams, ka izdosies pabaudīt arī mākslu un arī produktīvi padarīties.

lai jums smuka diena.

Un atkal atkārtošos, ka tas vējš, ka dienā nomaina laiku 15 reizes man jau apnicis. Šīs dienas laikā jau 3 reizes paspējušas būt pilnīgi zilas saulainas debesis un tik pat reizes pilnīgi atšķirīgs laiks.

Tad jau vakarā vai rīt stāstīšu par iespaidiem. Arī rīt man tur darbošanās paredzēta.

paldies par uzmanību.

Jūsu,

mm

¹tas no Pērkona dziesmas un vēl, jā jā – tas nozīmē, ka man ir labs garastāvoklis (:

Un runājot par mākslas tēmu – jūsu acu priekam – mūsu pašu radītais rakstāmgalds, kura sastāvdaļas pa lielam atrastas izmestajās lietās. Iztērētas mazas naudiņas krāsu baloniņiem lai zaļās kastes nokrāstotu par melnbaltām. Dizains? Māksla?! he he

Esmu atpakaļ

•Septembris 16, 2010 • 1 komentārs

Nu tad tā, esmu atpakaļ. Atpakaļ no Latvijas, atpakaļ šeit un atpakaļ (kaut gan tā nemaz nekad nav bijis, drīzāk tagad jāsaka – beidzot) ar internetu mājās.

Pēc Latvijā saņemtiem “pārmetumiem” par šejienes nepapildināšanu apsolīju, ka labošos.

Tātad   kopš pagājušā ieraksta ir pagājis tik ilgs laiks un noticis tik daudz. Neesmu vairs Berlīnē jau 5,5 mēnešus. Pa vidam esmu pabijusi iekš LV un tagad jau esmu Kopengāhenā. kādu brītiņu te ņemos un meklēju.

Vēl pa vidam esmu izdarījusi (ar nokavēšanos gan) labu darbiņu – aizstāvējusies maģistru unar labu rezultāu un tagad visas durvis vaļā 😀 Galvenais, ka mazohistiskas tieksmes vadīta jūtu sajūtu, ka jāmeklē ko mācīties vēl.  Jāpašēž mierīgi – varbūt pāries, jo īpaši klausoties Zanes stāstus pa NEvieglo doktorantūru. (Turies, Zanč, ja?!)

Tieši tagad jau šiti nav ko teikt, tikai varbūt to, ka esmu no Latvijas kā suvenīru atvedusi slimību, kas mazliet patraucējusi manus plānus ar joni mesties Dānijas NVO pasaulē darbojoties kā brīvprātīgajam AIDS Fonda. Vakar biju padarbojos, bet minoties mājās sapratu, ka nav aršana – ir jāpadzīvo mierīgi mājās kādu dienu uz tējām.

Lieki piebilst, ka laikapstākļi šeit ir biedējoši, protams, ka Dānijas vējš-vulgaris katru dienu un katru stndu atnes kā pārsteigumu, jo laiks mainās ir ka pus stundai un vēl liekāk piebilst, ka vellopēdista labākais draugs NAV vējš.  Tagad paskatoties uz iepriekšējiem Berlīnes ierakstiem atmiņā nāk Berlīnes smukais laiks, garais siltais rudens un te… brrrr. Nu, man liekas, ka šitā zeme nav manējā, esmu aukstumu un ārējo apstākļu radīta diskompforta nepanesoša būtne. steigāšu te kašķīga un sabozusies. ak, nabaga Māris.

Vispār tagad tā, esmu nolēmusi, ka jāatvelk elpa, ja pati varu to ieplānot tad tā daru, kamēr slimoju tā mierīgi uzadīšu Mārim cepuri. sakārtošu savas butīka internetalapas, papildinot ar jaunajiem darinājumiem. Izveseļošos un tad ar jauniem spēkiem nākotnē iekšā. ar plānošanu, domāšanu un darīšanos.

nu re. pirmais ieraksts kopš miljons gadiem tapis, tas lai tā man pašai iedvesmai rakstīt vēl.

lai smuka diena jums!

mm

sēžu un gaidu iedvesmu…

•februāris 2, 2010 • Atstāt komentāru

Sveiki!

Tā nu es sēžu skolā un gaidu pēdējo nodarbību kursā Theories of Race and Ethnicity. Visu rītu nosēdēju bibliotēkā mācoties vācu valodu un gatavojot prezentāciju 4dienas LIELAJAI prezentācijai. Šodien ir grūti koncentrēties…kaut kā nav iedvesmas..lasu un domāju, domāju un lasu un viss velti, neko jēdzīgu nespēju izdarīt. Šovakar būs ko pacīnīties, jo šodien garā diena – vācu valodas nodarbības līdz 8niem un šodien jāsagatavo runājamais 4dienas prezentācijai. Bet tagad kamēr iedvesmas nemaz nav uzrakstīšu te…lai laiks lietderīgi aizpildīts 🙂

Gribētos zināt kas notiek sniegotajā Latvijā. Twiterī katrs otrais ieraksts no Latvijas par sniega daudzumu – skaistumu un ķibelēm. Sāk aizraut! Šodien arī Berlīnē S Bahni atkal streikoja (streikoja tb – nebrauca regulāri, nevis darbinieki streikoja). Bija ilgāk nekā parasti jāgaida pieturā un vēl viena pārsēšanās lai tiktu līdz skolai, bet mani ļoti aizrāva izluinātie Berlīneri…vai varbūt tomēr tā ir lielpilsētas steiga? kad pārkāpucitā vilcienā, no tā, kas mani veda no mājas, vilciens jau bija diezgan pilns, un katrā nākamajā pieturā vilcienā gribēja iekļut aizvien vairāk cilvēku, tā nu priekšpēdējā pieturā pirms man bija jākāpj kāda meitene ar brutālu spiešanos iespiedās vilcienā. Kad cilvēki uz viņu jokaini paskatījās viņa paziņoja, ka jau 10 minūtes ir gaidījusi (!!!!!) un vairs negaidīs. Un….ha hā…izkāpa nākamajā pieturā. Kājām iešanas attālums starp pieturām, manuprāt, ir mazāks nekā 10 minūtes. ei, nu šis tāds šodienas atgadījums…interesants..cik ļoti cilvēki izlutinās pie labas transporta sistēmas. man liekas, ka nevienam neliktos jokaini, ja uz tramvaju vajadzētu pagaidīt 10 minūtes iekš Rīgas. nu re. tādi mums te Berlīnē (laikam) sniega prieki!

Vispār drīz aktīvā mācīšanās beigsies tb priekšpēdējā lekciju nedēļa ir sākusies…pāris kursos šonedēļ pēdējās nodarbības. un tad sāksies lielā darbu rakstīšanas mācīšanās – šeit būs jāuzraksta 4 darbi – 2 x 20 lpp. un 2×10 lpp. un visam pa vidu maģistra darbs..pavasara nākšana izskatās, ka būs jautra.

Nu jāsaņemas, galvenais jāizdomā labi nobeiguma darbu temati, lai prieks rakstīt un varbūt pat palīdz maģistra tēmai.

nu jāturās.

visvairāk izjūtams ir tas, ka šādos periodos nekas cits galvā nedrīkst traucēt, nekādas šaubas par dzīvi ārpus skolas. man diemžēl kaut kā nesanāk šoreiz, bet gan…

turamies- buramies…un priecājamies par sniegu…

un ķeram izglītošanās iedvesmu!!!

MM

šodien bildē – kā vēl rudenī (tb bez sniega) izskatījās mana fakultāte un lekciju telpas – sēžam skatlogos 🙂

jaunākais! (gads, ieraksts un domas!)

•janvāris 17, 2010 • 1 komentārs

Labvakar!

Beidzot atkal šeit iegriežos. Šoreiz īsi (???) par notikušo. Mazliet par pārdomām. Laikam ir tik grūti piesēsties rakstīšanai un tad kad tas izdodas notikušais jau ir tik daudz, ka grūti aprakstīt. Esmu aktīvāka palikusi twiterī, nu tur tomēr tā īsi un vienkāršāk.

Kopš pēdējas reizes rakstīšanas nav jau noticis nekas daudz. Dzīve un pavadītais laiks šeit, šajā lieliskajā pilsētā, kuru esmu tik ļoti iemīlējusi iet tik ātri uz priekšu, ka tiešām nevēlos pašlaik atgriezties vai domāt par atgriešanās laiku, bet nu…nāks laiks, nāks padoms.

Pirms Ziemīšu laiks bija steidzams un tā jau pienāca uz LV braukšanas laiks. Jā, pavadīju 2 nedēļas Latvijā, kas radīja dalītas jūtas. Patika jau ļoti, bet tas lika man saprats, ka pagaidām savu vietu tur neredzu. Gribas apbružāties pasaulē (visticamāk, ka tikai Eiropā). Protams, ka nekādas milzīgās brīvdienas jau nesanāca, jo kā saka tajā dziesmā ‘tā nogurt var tikai no svētkiem’. Tā nu atgriezos Berlīnē vairāk ar domu atpūsties un atkal sakrāmēt domas galvā pareizajos plauktiņos.

Nevaru nepateikt to, ka manu būšanu šeit un bailes par to, kas notiks, kad atgriezīšos noteikti jaukāku dara mana Augstskola Latvijā (es sirds ViA),  laikam tā ir mazo Augstskolu priekšrocība – tur strādājošie ir lieliski un atsaucīgi, sākot ar starptautisko daļu un beidzot ar programmas vadītāju. Nu ja. Es ceru, ka viss tā labi man arī beigsies šajā pavasarī 🙂

Tad nu atgriezusies šeit esmu metusies lielajā mācību virpulī un lielās pārdomās par sevi un savu nākotni. Studijas (atkal atkārtošos) patiešām man šeit ir daudz devušas un ir tik interesantas. Tā nu cenšos savas enerģijas ietvaros visu laiku maksimāli veltīt skolai. Esmu aizliegusi sev onlain-filmu/seriālu-skatīšanās portālus pat ‘brīv-brīžos’. Tā vietā skatos dažādas izglītojošas lekcijas no citām universitātēm par studiju tēmām(šodien par manu prezentācij-tēmu un African American  studies). Jā jā, skan jau nopietni, bet tik un tā nepaspēju visu izdarīt kā gribētos. Laikam mana patika pret studijām man liek gribēt visu izdarīt pa visiem 100% un tam laika man nepietiek. Ieteikums nākamajiem ERASMUS studentiem, kas brauks uz Berlīni – Humbolta Universitāti, ņemot vērā, ka šeit kursiem ir patiesi liels kredītpunktu skaits – neskatoties uz to, ka kursi ir interesanti, ņemiet tieši tik kursus cik vajadzīgs kredītpunktu skaitam (var pietikt arī ar 3 kursiem) un tad pa visiem 100. Jo 5 + vācu valodas nodarbības (kā ir manā gadījumā) ir par daudz.

Studējot šeit tiešām gribas mācīties vēl un vēl. Un es saprotu ko ārzemēs studējošie draugi saka, ka būtu gatavi kļūt par mūžīgajiem studentiem. Un jā, ja pirms pus gada smīkņāju par ideju turpināt studijas doktorantūrā, tad tagad vairs TĀ par šo domu nesmīkņāju. Esmu aizrāvusies ar socioloģijas un antropoloģijas studijām / idejām – racial studies/ gender studies etc. Nja, visnemīļākais mans šeit ir kurss par Demokratizāciju – tik ļoti politik-zinātnisks kurss ..tik maz cilvēciskuma un realitātes (un diemžēl pārsvarā tas ko darīju 4 gadus Bakalaur-studijās).

Bet es tomēr jūtu, ka tikai tagad sāku ‘briest’ zinātniskumam un īstām akadēmiskām studijām. Saprast to sāli un uzdot sevī tādus iekšējos jautājumus, kas liek filozofiski apstrīdēt un apstiprināt visu un neko. Nja.

Viva la studijas!

(ka tik enerģijas būtu vairāk)!

Šodien, piemēram, draudzene iet uz Bar25 – populārs bārs te iekš Berlīnes. Un tāds, kas kopš augusta ir aiztaisīts un TIKAI šodien tur ir atkal ballīte. Un viena mana nesen atklāta Berlīnes grupa par šo vietu dzied un grupas mūzika man tiešām liekas lieliska. Un..es nespēju saprast vai man uz turieni iet vai nē. Jo gribas un liekas, ka vajag…bet enerģijas var nepietikt, jo rīt atkal čupām skolas darbu. Uz 2dienu jāpaveic prezentācija par salīdzinošo rasismu – dažādajām rasisma formām un to vai viena imigrantu grupa var mācīties no minoritātes vai citas imigrantu grupas, vai viņi savstarpēji mijiedarbojas un savstarpēji ‘palīdz’ viens otram. Turku un ebreju piemērs Vācijā ir spilgts un lielisks. Tiešām ar interesi lasīju manas profesores rakstu par šo tēmu – politiskās stratēģijas un ekonomiskās intereses mijas ar vēsturi un aizspriedumiem. (ja kādam ir interese varu šo rakstu nosūtīt). Tagad pētu imigrantu un Afro-Amerikāņu savstarpējās attiecības Ņujorkā un tik ļoti esmu apjukusi par visiem jaunajiem polit-korektajiem un visādi citādi – nesen izveidotajiem imigrantu ‘sadalīšanas’ un nosaukšanas terminiem, balstoties uz ģeogrāfiju/ vēsturi utt.

Nu, re.

Jauns ieraksts nu ir tapis un atgriežos pie imigrācijas, Ņujorkas un rasisma…un iekšējām mokām par šodienas ballīti (grupa piemin bar25 iekš video zemāk ).

Priekā!

MM

P.S. n vēl viens no šīs grupas par zināšanu tēmu 😀

viņi man liekas, ka ir leiliski! ļoti lieliski!

nu re, atkal ieraksts!

•Decembris 10, 2009 • Atstāt komentāru

Nu, tad nu esmu slinkojusi tik ilgi, ka vairs nedrīkst.

Laiks tiešām skrien ātri. Tūlīt jau Z-sv. Brīvlaiks un Latvijas apciemojums (atkārtots, bet šoreiz ilgāks). Joprojām nevaru teikt, ka dzīvoju šeit klasisko ERASMUS dzīvi un joprojām uzskatu, ka iemesls tam ir tas, ka Berlīne ir par lielu kopīgajām ballītēm. Vajag vismaz kaut kādu vienojošo faktoru ‘piespiedu tuvums’ vai nacionalitāte. Man šeit nav ne viens, ne otrs. Visi šeit dzīvo izmētāti pa lielo pilsētu, katram ir savādāks lekciju grafiks…nekas īsti nav kopā. Tikai ar pāris cilvēkiem man ir kopīgas vairāk nekā viena lekcija. Un šeit nav latviešu studentu. Jo lielākā daļa ārzemnieku tik plašā starptautiskā un pilsētas vidē tiešām turas kopā – itāļi ar itāļiem, spāņi ar spāņiem…bet..te nav latviešu studentu ar kuriem draudzēties, taisīt savas ballītes un tad aicināt citus ārzemniekus un tad maisīties. Nu, ja, bet var jau būt ir vainīgs mans nekomunikatīvums 🙂

Idejiski šī ir lieliska pieredze.

Ja pirms kāda mēneša, kad mana Nīderlandiešu Zane mani apciemoja viņa man jautāja, vai jūtos kaut ko ieguvusi. Teicu, ka nevaru pateikt. Un tad es aizbraucu uz LV un tad pietika ar pāris dienām pamainot dekorācijas un vidi, kad paliek skaidrs, ka izmaiņas ir. Iekšējā pasaule, komunikācija (jopcik, cik viegli šķiet komunicēt ar kaut svešiem cilvēkiem savā valodā – valoda tomēr var uzcelt barjeras, pat ja pārzini viņu pietiekami labi, vai esi dzimis super-komunikators(kas es noteikti neesmu)).

Studijas joprojām ir interesantas, bet kopumā es laikam tomēr esmu sev slodzi par lielu paņēmusi, jo citiem studentiem (arī vietējiem) visbiežāk nav vairāk par 3 izvēlētiem priekšmetiem, bet man ir 5, tā, ka pamatā, jau ir ko norauties, jo ko lasīt ir daudz un ja grib pa visiem 100% sagatavoties nodarbībai, tad tiešām nekam citam laika nepietiks.

Esmu pa šo laiku (kopš iepriekšējā ieraksta), gan uzņēmusi ciemiņus (Zani). Gan pati braukusi ciemos – uz LV un Nīderlandi. Kad esi te tā viens bez ciešiem pienākumiem, tad var vieglāk izlemt, ka tomēr ir jābrauc kkur.. kkādu apciemot. Abi mani braucieni bija lieliski – LV, nu, ko gan citu varēja gaidīt. Un NL bija lieliska. Biju Leidenē ..un uzņēma mani visnotaļ brīnišķīgi ..nu vispār – super brīnišķīgi…nedēļas nogale bija īsa, bet lieliska, bet ar vilcienu 8 stundas, gan man nepatika braukt. Mazas kajītes un bezgaiss…un stress, ka ja nu nepamosties pareizajā pieturā. Kompānijā braukt noteikti ir labi, bet ne vienam. Nu tā.

Šonedēļ gaidu ciemos 2 svarīgus ciemiņus…brālis vakar bija komandējumā, tā, nu 3dienas vakaru pavadījām brāļojoties-māsojoties, ēdot vakariņas ar citiem biedriem un tā. Un 6dien mamma ar tēti mani apciemo. Vēl neesmu izdomājusi izklaides programmu viņiem, bet vel ir laiks ! 🙂